57 gadu vecumā dzīve mainījās uz visiem laikiem — mans vienīgais dēls vairs nebija līdzās. 64 gadu vecumā nolēmu doties uz Zviedriju un sākt visu no jauna. Šis ir stāsts par iekšējo ceļu un atgriešanos pie sevis.
Dzīvē ir jāmācās novērtēt katru mirkli. Ja šonakt nav izdevies kārtīgi izgulēties — nekas, izgulēšos pa dienu vai nākamajā naktī. Galu galā — uz darbu vairs nav jāsteidzas!
Mīļākā nodarbe ir kā skābeklis — vienmēr jāatrod, kas aizrauj un piepilda. Un jo vairāk tādu aizraušanos, jo labāk. Jaunībā un brieduma gados laikam vienmēr pietrūka, bet tagad tas ir.
Katram gadalaikam savs prieks: pavasarī un vasarā — mīļā dārzkopība, rudenī un ziemā — grāmatas un filmas. Cik vēl daudz nav izlasīts, cik vēl daudz nav noskatīts!
Par sevi jāgādā
Rūpējos par uzturu — cenšos ēst labi un izvairīties no lietām, kas gan garšo, bet nav pārāk labas. Ēdu dārzeņus, augļus, riekstus, zivis, vistas gaļu un putras. Bērni mani dažreiz palutina ar riekstiem un žāvētajiem augļiem.
No baltmaizes, kūpinājumiem un saldumiem mēģinu izvairīties. Kafiju gan ļoti mīlu — pagaidām nevaru bez tās iztikt.
Katru rītu, ja laikapstākļi ļauj, piespiežu sevi iziet ārā. Ne vienmēr gribas, tāpēc jāiedrošina sevi: “Ej, mīļā, ej! Svaigs gaiss ir labs gan sirdij, gan kājām!”
Mana dzīves diena
Uldis nāca pasaulē tumšas negaisa nakts vidū. Un es šo vārdu lietoju tieši — 2. augustā, 1983. gadā, debesu rūcoša diena, kad viss šķita salūzt zem negaisa pūtiena. Viņa piedzimšana bija skaļa un neatkārtojama, kamēr viņa tēvs tajā brīdī svinēja ar draugiem.
Es viņu atstāju aiz muguras vēl pirms viņš iemācījās runāt. Šim bērnam bija kaut kas īpašs — it kā dvēsele ar atslēgu uz pasaules zināšanu krātuvi. Kad Uldim bija septiņi gadi, mēs kļuvām par nepārspējamu pāri, kopā dalījāmies brokastu pārslās, jokos, vienādos džemperos un arī lielā aizrautībā ar video par vāverēm. Viņš bija mans sabiedrotais šajā pasaules skrējienā. Un tad kādu dienu — viņa vairs nebija.
Kad gaisma aizgāja
Es neiedziļināšos tajā telefona zvanā un detaļās par to, kā viss notika. Ne tāpēc, ka nespēju, bet tāpēc, ka šis stāsts ir par ko citu. Un man svarīgi, lai tu to izlasi līdz galam. Vienu gan pateikšu — bērna aiziešana maina visu. Tas nav tikai bēdīgi. Tas izmaina tevi, apklusina ikdienu un liek sajust tukšumu pat pazīstamās vietās.
Uldim bija 28 gadi.Viņa dzīve beidzās kalnos.
Desmit gadus šo tukšumu jutu kā nopietnu uzdevumu. Piecu gadu laikā sajūtas bija tik intensīvas, ka šķita, it kā pagājuši trīsdesmit gadi. Pārstāju gatavot, zīmēt, pamanīt sīkās pieklājības — durvju turēšanu, smaidu, sarunu. Un tad, vienā maija dienā, pirms trim gadiem, es piecēlos un izdomāju — “Vairs ne.” Un viss kļuva citādāks.
Kad gaisma nodzisa
Es nevēlos stāstīt par to zvanu. Nevēlos runāt par ceļu līdz tam brīdim. Ne tāpēc, ka nespētu, bet tāpēc, ka, ja sāktu, tu, iespējams, neturētu līdz galam. Un man ļoti gribas, lai tu paliec līdz pašām beigām.
Bez bērna šķiet, ka dzīve mainās. Tas ir kā tukšums, ko nevar aizpildīt. Cilvēks paliek viens un mēģina pielāgoties jaunajai realitātei.
Uldim bija 28 gadi. Viņš pazuda kalnos — viss notika pēkšņi un negaidīti.
Desmit gadus es jutu šo tukšumu kā smalku, bet nepārtrauktu vilni. Piecos gados mans pasaules krāsu toņu palete mainījās.
Un tad, kādā maija dienā pirms trim gadiem, es pamodos un sajutu — “Pietiek.” Un viss apkārt kļuva maigs un citāds.
Jauns sākums
67 gadi, tukša kabata un aizmirsta rutīna — pat zobu diegu sen nebiju izmantojusi. Taču kaut kas iekšā pēkšņi jutās vājāks un sāka skanēt kā no jauna. Ne tikai vēlme dzīvot, bet griba darīt vairāk, kaut ko citu.
Es pierakstīju vienu vienkāršu domu: “Šeit sākas mans priecīgais revolūcijas brīdis.”
Drīz pēc tam atstāju māju, kur joprojām gulēja zeķes, kas reiz piederēja Uldim, un devos uz Zviedriju.
Tur es sāku strādāt kā latviešu valodas skolotāja aizvietotāja — jauns ceļš, jauns ritms.
Pēc trim mēnešiem pārcēlos uz mazu dzīvokli, kur saules stari ienāca tā, it kā tie sveicinātu manu jauno dzīvi.
Stāsts par vidusskolēniem
Vidusskolēni — viņi ir pilnībā apjukuši ar saviem telefoniem. Bet, pat ja viņi šķiet tādi, viņi ir mazi cilvēciņi, kas alkst tikt pamanīti. Un es to redzu. Ar acīm, kas redz vairāk nekā tikai seju — es redzu viņu dvēseli. No pirmdienas līdz piektdienai.
Es mācu angļu valodu, bioloģiju, algebru un vēl visu to, no kā īstie skolotāji ir paslēpušies. Mani dēvē par “miss Bi”.
Es neciešu, kad viņi skatās TikTok stundas laikā, bet ļauju vienu deju pauzi nedēļā — tā viņiem ir kā dāvana.
Man šis darbs patīk tik ļoti, ka turpināšu to darīt vēl ilgi — kamēr nejauši neatradīšu mašīnas atslēgas ledusskapī un neapjautīšos, kāpēc “cos(x)” nav drukas kļūda.
Tomāti “Saldumiņš” ziemas krājumiem: marinādi manējie izdzer ātrāk nekā tomātus apēd
Kavalieris ar noslēpumu
Dziļa ieelpa. Pastāstīšu par Matīsu. Viņam ir 55 gadi, un viņš pārvietojas ar motociklu, kas vienmēr atgādina par brīvību. Viņam ir trīs lina krekli — katrs savā krāsā un ar savu vēsturi. Matīss gatavo ēdienus, kuros izmanto kurkumu, un tā ir viņa mazā recepte.
Viņš mani sauc par “Džī-Ei”. Mēs satikāmies vienā literatūras vakarā, uz kuru mani uzaicināja mana draudzene — enerģijas plūsmu piekritēja, kura reiz mudināja mani nobaudīt svaigi spiestu burkānu sulu pilnmēness laikā.
